cilvēku pamazām pamesta diena
Ovīšu liedaga laivā guļu
sesto stundu
cenšos aizmirst savu cilvēcīgo dabu
vakara vējš arvien dziļāk ieskājas
kāpu retajās spalvās
zvirgzdus kopā ar skujām
sviežot ainavai acīs
remdas atbalas te krastā izskalots
mirkli sajūtos kā senu jūrasbraucēju
laivā nožūt atstāts irklis
manī klusē viņu gadsimti paaudzes prieki skumjas un sapņi
tik jūra nepārstāj runāt
ar viņiem kā tukšiem vārdiem
piepildot manas krūtis
kad pats kļūstu par jūras teiktu vārdu
oranžā dzelme kā biklumu pārvarējis radījums
silti kūpoša pienāk man klāt
visa esošā bijības mirklis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru