Allens Ginsbergs "Haiku", "Ziemas haiku" // Allen Ginsberg "Haiku", "Winter haiku"

Haiku

Malkoju tēju Bez cukura -

     Nekādas starpības. Kājām vēkšpēdus

     zvirbulis dirš - ak! manas smadzenes & olas Maiju galva uz Klusā okeāna izskalotas siekstas - Kādu dienu es dzīvošu Ņujorkā. Paskatoties pār plecu - manu dibenu klāj ķiršu ziedi.

Ziemas haiku

Es nezināju ziediem vārdus - tagad mans dārzs ir iznīcis. Es situ odam, bet netrāpīju. Kas man to lika darīt? Lasot haiku, es nelaimīgs skumstu pēc Bezvārdīgā. Zāļu burkā varde kuļ ūdeni: vasaras lietus uz pelēkām ietvēm. Stāvu uz balkona vienās apakšbiksēs: autogaismas lietū. Vēl viens gads ir pagājis - bet pasaule tā pati. Pirmais, ko es meklēju savā vecajā dārzā - Ķirškoks. Mans vecais galds - pirmā lieta, ko es meklēju savā mājā. Mana pirmā dienasgrāmata - pirmā  lieta, ko es atradu uz sava vecā galda. Manas mātes velis: pirmais, ko sastapu dzīvojamajā istabā. Es beidzu skūties, bet tās acis, kas vērās manī, arvien dzīvo spogulī. Neprātīgais pamet kinoteātri - ārā ir pusdienas pārtraukums. Čaļu pilsētas guļ savos kapos, un šajā pilsētā... Guļu uz sāna tukšumā: elpoju caur degunu. Piecpadsmitajā stāvā suns košļā kaulu - Kaucieni taksometriem bremzējot. Erekcija Ņujorkā, čalis San Francisko. Mēness pāri jumtam, tārpi dārzā. Es īrēju šo māju.

Bērklija, 1955.

Kriegs Reins "Kā sniegs snieg" // Craig Raine "How Snow Falls"

Kā nenoskūti ērkšķi
uz asināta bārdas nāža

šis jaundzimušais vēsums gaisā,
šī smeldze

no kaut kā netverama.
Piepildot acis,

smaržas sinusīti
bez pašas smaržas.

Un tad mīlestības reibums,
mīlestības precizitāte,

šis sniegs, šī metamorfoze,
kuru mēs nekad neatskatīsimies.

Oriģināls: http://www.theguardian.com/books/booksblog/2010/dec/06/poem-of-the-week-craig-raine

---

Uzziņai: Kreigs Reins - t.s. marsiešu dzejas līderis, britu dzejnieks.

Kreigs Reins "Marsietis sūta atklātnīti mājup" // Craig Raine "A Martian Sends a Postcard Home"

Kakstoni ir mehāniski putni ar daudziem spārniem
un daži ir īpaši vērtīgi sava marķējuma dēļ --

viņi liek acīm izvalbīties
vai nesāpinātiem ķermeņiem kliegt.

Vēl nekad neesmu redzējis kādu lidojam,
bet gadās - viņi uzrāpjas uz rokas.

Migla pienāk, kad debesis nogurušas no lidošanas
un atpūtina savu mīksto mašīnu uz zemes:

tad pasaule ir blāva un grāmatiska
kā gravīras zem piena papīra.

Lietus - kad zeme ir televīzija.
Tam ir tiesības krāsas darīt tumsnējākas.

Modelis T ir istaba ar slēdzeni iekšpusē --
atslēga ir pagriezta, lai atbrīvotu pasauli

kustībai, tik ātri šeit rit filma
rādot visu, kas trūcis.

Bet laiks ir piesaitēts plaukstai
vai noglabāts kastē, kas nepacietīgi tikšķ.

Kotedžās dus apsēsts aparāts,
kas krākuļo, kad tu to pacel.

Ja rēgs auro, viņi ceļ to
pie savām lūpām un iemidzina dusā

ar skaņām. Un kā par spīti viņi to modina
apzināti, bakstot ar pirkstu.

Tikai jaunajiem ir atļauts ciest
atklāti. Pieaugušie dodas uz soda kambari,

kur ir ūdens, bet nekā ēdama.
Viņi noslēdz durvis un cieš no trokšņiem

vienatnē. Neviens nav atbrīvots no tā
un katra sāpei ir savs īpatnējs smārds.

Naktī, kad visas krāsas aiziet bojā,
viņi slēpjas pa pāriem

un lasa paši par sevi --
krāsās, ar aizvērtiem plakstiem.


Oriģināls: http://www.mit.edu/people/dpolicar/writing/poetry/poems/martian.html

---

Uzziņai: Kreigs Reins - t.s. marsiešu dzejas līderis, britu dzejnieks. Šī dzejoļa poētikas pamatā - nevis lietas konkretizācija, kā tas dzejā ir pieņemts (piemēram, nevis saule, bet sārta saule lēca rītā), bet tieši pretēji - atsvešinājums no lietas vai parādības, tādējādi panākot sajūtu, ka liriskais varonis nav pazīstams ar lietas nozīmi un funkcionalitāti. Dzejoli ir jāmēģina uztvert, kā citplanētieša slēptu ciemošanos vidusmēra britu mājoklī, kamēr mājinieki ir aizņemti ar tipisku laika pavadīšanu vakaros -- grāmatu lasīšanu, TV skatīšanu, labierīcību apmeklējumu, kamēr TV rāda reklāmas pauzes, visbeidzot saimnieku iemigšanu. Kamēr cilvēki mājās nododas augstākminētajām lietām, citplanētietis apskata iedzīvi un iepazīst zemiešu kultūru, nesaprotot lietu jēgu (piem., par Kakstoniem sauc grāmatu nama Caxtons izdotās grāmatas vai telefonu uztver kā rēga apsēstu lietu), un tomēr par to raksta uz mājām. Ja vēlaties - sava veida atskaiti.

Mucuo Takahaši "Man nevajag neko" / Mutsuo Takahashi "I Need Nothing"

Man nevajag neko                 Tik vien kā
To nakti, kas slīka bumbierkoka čaukstos
Man nevajag neko                 Tik vien kā
Tās ribas no kremētām debesīm
To piedugušo gaisu To siekalām pierasojušo tauri
Man nevajag neko                 Tik vien kā
To mirdzošo ādu Kas spīd no sviedriem
Tos pūkainos matus kas putinās visi reizē
Man nevajag neko                 Tik vien kā
To nežēlīgo atbalstītāju To aromātisko fallu
Man nevajag neko                 Tik vien kā
To atkritēju inkvizīcijas nakti
To sēklas un asinstraipu smaržu

Atdzejots no tulkojuma angļu valodā http://intersections.anu.edu.au/issue12/takahashi.html

---

Uzziņai: Mucuo Takahaši (dz. 1937) viens no ievērojamākajiem japāņu pēckara dzejniekiem. Daudzu krājumu autors un literāru balvu saņēmējs. Pazīstams ar to, ka atklāti raksta par  vīriešu homoerotismu.

Sergejs Timofejevs "Tukšs plaukts "SIERI""

Tukšs plaukts "SIERI"
bārenīgi ļauts visiem ģeopolitikas
vējiem. Importa lietusmētelī ģērbies
dzīves dedzinātājs
knapi valda asaras.
Un piepeši viņš atrod
mazu iepakojumu malta parmezāna,
kas iekritis šķirbā starp sastatni
un sienu. Izmakšķerē to, gādīgi
nes pie kases. Un runā ar to
pa ceļam. Kaut ko cenšas izskaidrot.
Siers klusē un, liekas, činkst
par to, ka palicis viens lielpilsētā,
ka ir pārbijies, redzot, kā aizmēzti
visi viņa draugi un viengadnieki. Cilvēks
lietusmētelī neliek to pustukšajā
iepirkumu grozā, tur rokā. Cietas
drupatas mīksti aizripo
zem iepakojuma plēves.

Oriģināls: https://www.facebook.com/sergej.timofejev/posts/10152604620955238?fref=nf

AVL

Mūsu balsis atkal runā
Kā tajos šķīstajos laikos,
Kā gaismas atspīds kāda
Tāla krasta rīta tvaikos.
Vēl nav putna caursaukta diena,
Vēl zvēra aizlauzts stiebrs,
Vēl ar dienu sājumu nav atjaucies
Mīlas saldais sviedrs.

Mākoņiem vēl nezinām mēs vārdus
Un tas ir viena alga,
Jo vēlāk tos spējām zemē gāzt,
Vien pasaucot tā spalgāk.
Tagad visi šie ezeri sirmi
Un nav brīv tajos vairs laisties
Un mūsos pašos arvien rāmāk
Atpal reiz trakojošā gaisma.

Mūsu balsis atkal runā
Kā tajos šķīstajos laikos,
Bet dzidrais strauts mūsos
Upi gurdina kā aizsprosts.
Vēl ūdens pāri nelīst,
Un mēs ar saujām to vācam,
Pirms palu skrējiens pār ziediem
Nav atkal sācies.

Mēs nezinām vārdus, ko zinājām tolaik -
Tālajā tad
Un nezināsim tos vairs
It nevienu citugad.
Ir tikai tālāk -
Balta debess, zila un melna,
Un jaunu gadu kodinājumi
Mūsu maigajās delnās.

Un, līkstot saulei,
Aiz laiku laika gaišā loka,
Gribu zināt, vai vēl laivā
Sadosies divas rokas
Tai pēdējā vilnī
No krasta šīm sāpēm skautā
Uz Salām Baltajām,
Kas māj tinušās gaismas autā.