"Zari salauzti muguru graustiem"

Zari salauzti muguru graustiem
Iekura slietenī
Bet uguns tiem nepieplok
Roka nepieplok
Krams nepieplok
Tik decembra debesis ar negribīgu
Skatienu lok
Pielokot tuvāk domu salas kā tīreļa kaļvas
Kā no dzelmes vērotas pīļu kājas
Sārtas un vēsas
Bet tikai tās

Un acis nekustīgi stāv kā no irušas virtenes
Izbirušas viltotas pērles

Zvaigznes klusē kā izgaismoti ikri
Pēc nemainīga bēguma

Šū Līdrī "Skrūve nokrita uz grīdas" // Xu Lizhi "A Screw Fell to the Ground" // 许立志 - 颗螺丝掉在地上

2014. gada 30. septembrī ķīniešu dzejnieks Šū Līdrī (Xu Lizhi) izdarīja pašnāvību. Viņa draugi dzejnieka labākos dzejoļus atdzejoja angliski, lai tādējādi izrādītu cieņu viņa dzejai un pievērstu pasaules uzmanību briesmīgajiem darba, novērošanas un teju militārās kārtības apstākļiem, kādos spiesti strādāt kompānijas Foxconn darbinieki, komplektējot Apple, Amazon un citu augsto tehnoloģiju uzņēmumu produkciju. Šū Līdrī to visu skatīja pats savām acīm pēdējo gadu laikā, un ir spilgta liecība tam, kā kapitālisms un industrializācija savā sākumposmā spēj iznīcināt cilvēku. Atdzejots no angļu valodas, ievērojot tajā izmantoto interpunkciju.



Konflikts

Viņi visi saka
Es esmu pāris vārdu bērns
To es nenoliedzu
Tomēr patiesībā
Vienalga runāju es
Ar šo sabiedrību vai nē
Es aizvien esmu
Konfliktā

-- 2013. gada 7. jūnijs


Es iemiegu šādi stāvot

Papīrs manu acu priekšā vēršas dzeltens
Ar tērauda pildspalvu es melnus ķeburus tajā spiežu
Pilnus ar rosīgiem vārdiem
Cehs, montāžas līnija, iekārta, caurlaide, virsstundas, alga
Viņi ir iemācījuši mani būt paklausīgam
Neprotu vairs kliegt vai dumpoties
Sūdzeties vai nosūdzēt
Tikai klusi ciest pārgurumu
Kad es pirmo reizi spēru soli šeit
Es cerēju uz pelēkās algas izmaksu katra mēneša desmitajā datumā
Kas sniegtu man novēlotu gandarījumu
Es biju spiests noēvelēt sev stūrus, nogludināt savus vārdus
Aizmirst par darbu atlikšanu, aizmirst par slimības lapu, aizmirst par personīgām lietām
Aizmirst par kavēšanu, aizmirst par aiziešanu ātrāk
Pie montāžas līnijas es stāvēju taisns kā gludeklis, rokām kā lidmašīna,
Cik daudzas dienas, cik daudzas naktis
Es - tieši šādi - iemigu stāvot?

-- 2011. gada 20. augusts

Skrūve nokrita uz grīdas

Skrūve nokrita uz grīdas
Šajā tumšajā virsstundu naktī
Nokrita stāvus, vieglītēm šķindot
Tā nepievērsa neviena uzmanību
Tāpat kā iepriekšējo reizi
Naktī līdzīgā šai
Kad kāds nokrita uz grīdas

-- 2014. gada 9. janvāris

Kaut kāds pareģojums

Ciema vecākie saka
Es atgādinot savu vectēvu viņa jaunībā
Es nesaskatu līdzības
Tomēr klausīšanās viņos atkal un atkal
Liek man noticēt
Manam vectēvam un man ir vieni
Sejas vaibsti
Temperamenti, hobiji
It kā mēs būtu nākuši no viena klēpja
Viņi bija iedevuši viņam iesauku "bambusa kārts",
Bet man "drēbju pakaramais"
Viņš bieži noklusēja ko juta
Es bieži esmu padevīgs
Viņam patika minēt mīklas
Man patīk pareģojumi
1943. gada rudenī iebruka japāņu velni
un sadedzināja manu vectēvu dzīvu
23 gadu vecumā.
Šogad man paliek 23.

-- 2013. gada 18. jūnijs

Es noriju no tērauda taisītu mēnesi

Es noriju no tērauda taisītu mēnesi
Viņi runāja par to kā par naglu
Es noriju šo industriālo kanalizāciju, šos bezdarbnieku dokumentus
Jaunatne nospiesta pie mašīnām, mirst pirms sava laika
Es noriju drūzmu un nabadzību
Noriju kājāmgājēju tiltus, dzīvi, kas ietīta rūsā
Es vairs nespēju norīt
Viss, ko esmu norijis, šļācās ārā no manas rīkles
Deklamējot manai senču zemei
Apkaunojošu dzeju

-- 2013. gada 2. decembris

Īres istaba

Desmit kvadrātmetru platība
Šauri, drēgni, bez saules cauru gadu
Te es ēdu, guļu, diršu un domāju
Klepoju, piedzīvoju galvassāpes, novecoju, sasirgstu, bet aizvien nemirstu
Zem blāvas dzeltenas spuldzes es atkal tukši veros, ķiķinot kā vecs ģeķis
Es staigāju šurpu-turpu, klusi dziedot, lasot, rakstot dzeju.
Ik reizi, kad atveru logu vai klūgotos vārtus
Es sajūtos kā mironis
Kas lēni ver zārka vāku

-- 2013. gada 2. decembris

Dzirdot ziņas par Šū Līdrī pašnāvību

Šou Čīcāo, izbijis Foxconn darbinieks

Katras dzīvības zaudēšana
Ir cita manis aiziešana
Vēl viena skrūve pazaudēta
Vēl viena migrantstrādnieka brālis nolēcis
Tu nomiri manā vietā
Un es turpināšu rakstīt tavā vietā
Kamēr es to darīšu, skrūves savilksies ciešāk
Šodien ir mūsu nācijas piecdesmitsestā dzimšanas diena
Mēs valstij vēlam priecīgus svētkus
Pelēkā bilžu rāmī tu stāvi divdesmitčetrus gadus vecs, tikko manāmi smaidot
Rudens vēji un rudens lietus
Turot savās rokās melnu urnu ar taviem pelniem sirms tēvs klumburē mājup.

-- 2014. gada 1. oktobris

Ķīniešu uzvārdi latviski atainoti atbilstoši skanisko atainojumu priekšrakstiem.

Kreigs Reins "Sīpols, Atmiņa"

Sīpols, Atmiņa

Šķīrušies, taču atkal kā draugi,

mēs kopā ejam pa vecajām takām

spožzilos nesarežģītos laikstākļos.

Mēs smejamies un kavējamies

ar pēdām aizmēžot šos mazos dinozaurus,

aizvēsturiskos, robainos, kas palikuši

starp traktora sliedēm dubļos.

Black Sabbath "Kara Cūkas" // Black Sabbath "War Pigs"

Ģenerāļi savākušies milzu baros
Tā kā raganas melnos novakaros.
Ļaunie prāti, kas iznīcību kaisa,
Burvji, kas nāvi vairot aizsāk.
Gruzdē līķi tur ārā laukos
Kamēr kara mašīna dzīvo kā niere taukos.
Visai cilvēcei naids un nāve
Smadzenes atindē kā purva rāva!
O, Kungs, jā!

Politiķi nerādās tautai acīs.
Viņi tikai uzsāka karu.
Kāpēc gan viņiem iet cīnīties pašiem?
Lai nabagie viņu vietā to dara, jā!

Laiks vēstīs par viņu valdonīgajiem prātiem,
Par karu uzsākšanu prieka pēc,
Viņi izrīko cilvēkus kā peškas uz šaha dēļa,
Gaidot, kad pie pastarās tiesas pašus sauks, jā!

Tagad tumsā zeme beidz griezties,
Pelni vējā nestāj pār līķiem sviesties,
Vairs Kara Cūkām nav varas rīkot,
Un Dieva sods tos sasniegt tīko.
Uz Pastaro tiesu sauc Dievs
Un Kara Cūkas uz ceļiem lien.
Lūdz atlaist grēkus savus,
Un Sātans, skaļi smejot, iztaisno spārnus.
O, Kungs, jā!

Oriģināls: http://www.ram.org/contrib/warpigs.html

Aizviņnakt

Aizviņnakt sapņa miglā -
Šķiet, mana vecāmāte
Uz manām raudām
Atkal kāpj
Un nepienāk.

Viņa ir aizkāpusi laikam tālāk.
Tālāk par šo ar mani piemigušo stāvu.
Tālāk par manu pirmo bērnudārza dienu.
Par pirmo skolas dienu. Mīlestību.
Pirmajiem hobijiem, skūpstiem, smēķiem, alu.
Tālāk par pirmo dzejoli.
Par Kultūras akadēmijas vārtiem.
Par sievieti, ko mīlēju
Un mīlu.
Par kāzu šampānieti
Un mana bērna raudām.
Viņas dzīve kā rozes zvans
Manā sapnī skan.

Un es stāvu kā mazs puika
Ar neaizpildītu dzīves dienasgrāmatu rokā un
Taisu pašiņu:
"Omīt, vēlos, lai tu mani redzi,
Nav obligāti nospiest "Share",
Tikai tā - lai es zinu, lai es justu,
Ka tu kāp tepat kaut kur līdzām".

Sapņa migla izplēn.
Ārā ir seši, vēl tramvaji nebrauc.
Grebenščikova draudzes zvanu mēles
Platiem apļiem miglu jauc.

Vecāmāte ir aizkāpusi tālu,
Bet viņas dienas, mani turot uz rokām,
Aizvien tepat kā zvans skan.

Un tas bezgalīgi pār agra rīta gaismām,
Pār logiem, namu jumtiem un baznīcu torņiem
Rožsāp!

Allens Ginsbergs "Haiku", "Ziemas haiku" // Allen Ginsberg "Haiku", "Winter haiku"

Haiku

Malkoju tēju Bez cukura -

     Nekādas starpības. Kājām vēkšpēdus

     zvirbulis dirš - ak! manas smadzenes & olas Maiju galva uz Klusā okeāna izskalotas siekstas - Kādu dienu es dzīvošu Ņujorkā. Paskatoties pār plecu - manu dibenu klāj ķiršu ziedi.

Ziemas haiku

Es nezināju ziediem vārdus - tagad mans dārzs ir iznīcis. Es situ odam, bet netrāpīju. Kas man to lika darīt? Lasot haiku, es nelaimīgs skumstu pēc Bezvārdīgā. Zāļu burkā varde kuļ ūdeni: vasaras lietus uz pelēkām ietvēm. Stāvu uz balkona vienās apakšbiksēs: autogaismas lietū. Vēl viens gads ir pagājis - bet pasaule tā pati. Pirmais, ko es meklēju savā vecajā dārzā - Ķirškoks. Mans vecais galds - pirmā lieta, ko es meklēju savā mājā. Mana pirmā dienasgrāmata - pirmā  lieta, ko es atradu uz sava vecā galda. Manas mātes velis: pirmais, ko sastapu dzīvojamajā istabā. Es beidzu skūties, bet tās acis, kas vērās manī, arvien dzīvo spogulī. Neprātīgais pamet kinoteātri - ārā ir pusdienas pārtraukums. Čaļu pilsētas guļ savos kapos, un šajā pilsētā... Guļu uz sāna tukšumā: elpoju caur degunu. Piecpadsmitajā stāvā suns košļā kaulu - Kaucieni taksometriem bremzējot. Erekcija Ņujorkā, čalis San Francisko. Mēness pāri jumtam, tārpi dārzā. Es īrēju šo māju.

Bērklija, 1955.

Kriegs Reins "Kā sniegs snieg" // Craig Raine "How Snow Falls"

Kā nenoskūti ērkšķi
uz asināta bārdas nāža

šis jaundzimušais vēsums gaisā,
šī smeldze

no kaut kā netverama.
Piepildot acis,

smaržas sinusīti
bez pašas smaržas.

Un tad mīlestības reibums,
mīlestības precizitāte,

šis sniegs, šī metamorfoze,
kuru mēs nekad neatskatīsimies.

Oriģināls: http://www.theguardian.com/books/booksblog/2010/dec/06/poem-of-the-week-craig-raine

---

Uzziņai: Kreigs Reins - t.s. marsiešu dzejas līderis, britu dzejnieks.