AVL

Mūsu balsis atkal runā
Kā tajos šķīstajos laikos,
Kā gaismas atspīds kāda
Tāla krasta rīta tvaikos.
Vēl nav putna caursaukta diena,
Vēl zvēra aizlauzts stiebrs,
Vēl ar dienu sājumu nav atjaucies
Mīlas saldais sviedrs.

Mākoņiem vēl nezinām mēs vārdus
Un tas ir viena alga,
Jo vēlāk tos spējām zemē gāzt,
Vien pasaucot tā spalgāk.
Tagad visi šie ezeri sirmi
Un nav brīv tajos vairs laisties
Un mūsos pašos arvien rāmāk
Atpal reiz trakojošā gaisma.

Mūsu balsis atkal runā
Kā tajos šķīstajos laikos,
Bet dzidrais strauts mūsos
Upi gurdina kā aizsprosts.
Vēl ūdens pāri nelīst,
Un mēs ar saujām to vācam,
Pirms palu skrējiens pār ziediem
Nav atkal sācies.

Mēs nezinām vārdus, ko zinājām tolaik -
Tālajā tad
Un nezināsim tos vairs
It nevienu citugad.
Ir tikai tālāk -
Balta debess, zila un melna,
Un jaunu gadu kodinājumi
Mūsu maigajās delnās.

Un, līkstot saulei,
Aiz laiku laika gaišā loka,
Gribu zināt, vai vēl laivā
Sadosies divas rokas
Tai pēdējā vilnī
No krasta šīm sāpēm skautā
Uz Salām Baltajām,
Kas māj tinušās gaismas autā.