Aizviņnakt

Aizviņnakt sapņa miglā -
Šķiet, mana vecāmāte
Uz manām raudām
Atkal kāpj
Un nepienāk.

Viņa ir aizkāpusi laikam tālāk.
Tālāk par šo ar mani piemigušo stāvu.
Tālāk par manu pirmo bērnudārza dienu.
Par pirmo skolas dienu. Mīlestību.
Pirmajiem hobijiem, skūpstiem, smēķiem, alu.
Tālāk par pirmo dzejoli.
Par Kultūras akadēmijas vārtiem.
Par sievieti, ko mīlēju
Un mīlu.
Par kāzu šampānieti
Un mana bērna raudām.
Viņas dzīve kā rozes zvans
Manā sapnī skan.

Un es stāvu kā mazs puika
Ar neaizpildītu dzīves dienasgrāmatu rokā un
Taisu pašiņu:
"Omīt, vēlos, lai tu mani redzi,
Nav obligāti nospiest "Share",
Tikai tā - lai es zinu, lai es justu,
Ka tu kāp tepat kaut kur līdzām".

Sapņa migla izplēn.
Ārā ir seši, vēl tramvaji nebrauc.
Grebenščikova draudzes zvanu mēles
Platiem apļiem miglu jauc.

Vecāmāte ir aizkāpusi tālu,
Bet viņas dienas, mani turot uz rokām,
Aizvien tepat kā zvans skan.

Un tas bezgalīgi pār agra rīta gaismām,
Pār logiem, namu jumtiem un baznīcu torņiem
Rožsāp!