Sīpols, Atmiņa
Šķīrušies, taču atkal kā draugi,
mēs kopā ejam pa vecajām takām
spožzilos nesarežģītos laikstākļos.
Mēs smejamies un kavējamies
ar pēdām aizmēžot šos mazos dinozaurus,
aizvēsturiskos, robainos, kas palikuši
starp traktora sliedēm dubļos.
Mauriņā Duglass Feirbenks juniors,
šūpojoties neiedegtā kastaņu kroņlukturī,
neliekas zinis par lielvēderu šķēpiem--
vienu rindu visaplīk stumbram,
rudu no asinīm.
Zaļi, ķepīgi falli lokās augšup, romantika.
Uzbrāzmo - un vecs karogs iezīmē savu polu.
Ciema beķerejā
sviesta mīklas bērni pārvēršas
no piena noslīdeņa par līķi ar garoziņu,
no bērnu gultiņas par zārku -- nesarunājoties.
Viss beidzas acumirklī,
pārlieku klusi...
Šonakt Ārona nūjas atloka atpakaļ
zeltā monogramētās salvetes,
svaigas un tikko mazgātas.
Šīs vēžveidīgās gladiolas, slepus,
atklāj tumšsārtu ziedamiesu
savā smaragdzaļajā bruņušķīvī.
Nevārītas siļķes mirkšķina savas baisās acis.
Dreb sveču liesmas.
Oistrahi lokās un čīgā
vakara tērpā, ierakstu lentē.
Ārā koki paliecas atpakaļ, lai izpatiktu
vējam: mirdzošs zobens,
zāle pieplok pie vēdera.
Baltērkšķoti volāni piedāvā nepretoties.
Ledusskapī sirdsformas želeja
cenšas saglabāt līdzsvara sajūtu.
Es griežu sīpolus. Tu diedz kopā drēbes.
Šī ir klusa atbalss--miesa--
balti muskuļi uz baltiem muskuļiem,
intīmi ieskauta āda,
ko noslēdz satīna čausktēšana.
Viena neveikliem pavedieniem piešūta poga, ko attaisīt.
Tas ir sīpols, atmiņa,
kas liek man raudāt.
Tāpēc, ka tas ir viss un vairs nav nekā piebilstama,
pulkstenis ar rokām karājas sejas priekšā,
klusi stomās, cenšoties pabeigt frāzi --
kamēr mēs, kopā un atsevišķi,
atkārtojam nepabeigtos sirdssvētkus.
Un vēlāk es kļūdos ar savu mazgāšanās kārtu--
bezgalvīgi torsi, bezsejīgi mīlnieki, mani draugi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru